Mīlestibas līkloči

 Vēlreiz par mīlestību

 Ļoti daudzi cilvēki raksta, ka, satiekot pēc daudziem gadiem bijušo “mīlestību”, atkal izjutuši šī cilvēka magnētismu, un vaicā: “Un ja nu šis cilvēks ir mans liktenis?”

Protams, ir labi, ka, pirms atkal uzsākt bijušās attiecības, daudzi no jums lūdz pazīlēt, cik pareizs būtu tāds solis.

 Diemžēl, ļoti bieži bijušo attiecību atkal uzsākšana rada vilšanos un ļoti lielus savstarpējos apvainojumus. Lietas būtība ir tāda – pat ja bijāt viens otram nepieciešami, tomēr visdrīzāk izšķirsities tad, kad jums vairs nebūs ko mācīties vienam no otra. Visas savstarpējās attiecības uz to balstās līdztekus savstarpējam atbalstam.

 Kāpēc jūs izjūtat tādu kā bijušo jūtu iekvēlošanos?

 Mīlestība ir noslēpumainas jūtas. Ja jūs kādreiz iemīlējāt cilvēku, (pievērsiet uzmanību, es uzsveru – tā nebija aizraušanās un jums abiem nelikās, ka esat iemīlējušies, bet mīlestība bija fakts), tad, lai kā arī pēc tam nesanīstos ar viņu, lai kā viņš jūs neapvainotu, lai kā nepagrieztos apstākļi – jūs, VIENMĒR ar viņu satiekoties, izjutīsit siltas jūtas. Siltas jūtas, bet nevis nožēlu, ka dzīve jums izveidojusies ne tāda, kā būtu gribējies, bet ar šo cilvēku, iespējams, kā tā būtu savādāka. Tā nav mīlestība, tās ir rūpes par sevi. Tieši tāda silta attieksme un gaiša dzirkstele dvēselē, neskatoties uz bijušajiem gadiem un apvainojumiem, pat ja tajā brīdī jūs esat diezgan apmierināta ar savu dzīvi, ir mīlestības rādītājs. Lieta tāda, ka sirds nemāk paust savas patiesās jūtas. Iemīlot vienreiz, šī atmiņa sirdī saglabāsies uz visiem laikiem. Atmiņā tā saglabāsies kā gaiša mīlestība. Turklāt jūs mīlēsit savu māmiņu, māsu, vīru un meitiņu. Taču, sastopot šo cilvēku, kā maza gaismiņa vai dzirkstelīte uzliesmos šīs jūtas. To nevajag sajaukt ar karmu un ierakstīt šo cilvēku kā nepārtraukti klātesošu savā dzīves gājumā.

 Vēlos uzreiz piebilst – ja uzskatāt, ka mīlējāt cilvēku, bet pēc tam viņš tik nelabi rīkojās, ka jūs viņu tāpēc ienīdāt un ienīstat joprojām, tad tā nav bijusi mīlestība. Tikai ne mīlestība. Viss cits, tikai ne tā. Iespējams, tās vienkārši bijušas ērtas attiecības vai gandarījuma sajūta par to, kā pret jums izturējās tas cilvēks.

 Vai jums pazīstama frāze: “Mīlestība piedod visu”? Tā patiešām ir. Tomēr tas nenozīmē, ka tad, ja cilvēkam piedevāt, noteikti jāturpina dzīvot kopā. Nē, ja redzat, ka situācija nav labojama, tad var šķirties un arī piedot. Taču, ja jūs nevarat cilvēkam piedot pat tad, kad jau pagājis ilgs laika posms, tad jūs viņu nekad neesat mīlējuši.

 Atcerieties uz visiem laikiem, - mīlestība ir jūsu sirds jūtas. Vienmēr. Aizgājusī mīlestība ir tik dziļi, ka tā jums sirds dzīlēs katru dienu nav aizsniedzama.

 Taču ir arī citādāka mīlestība. Arī tad divi cilvēki mīl viens otru. Ļoti mīl, taču viņu lepnums stāv augstāk par mīlestību. Abi šie cilvēki kā divi auni (atvainojiet par tik vienkāršotu salīdzinājumu, bet tā tas patiesībā izskatās) ir spītīgi iecirtušies un katrs domā: “Kā tad es tā pirmais sākšu par savām jūtām runāt?! Ja nu mani nemaz nemīl un atstumj?!”, “Un kas būs pēc tam – nav zināms!” Es saprotu, ka reizumis mīļotais cilvēks var ievainot. Taču nav iespējams dzīvot tā, ka nekad viens otru pat nejauši neaizvaino.

Kāpēc jūs tik ļoti baidāties atzīties mīlestībā? Kāpēc uzskatāt, ka atzīties mīlestībā pirmajam nav vēlama lieta?

 Ir cilvēki, kas baidās no tādas atzīšanās – viņi nav gatavi tādam “upurim” (pēc viņu domām) arī no jūsu puses. Viņi nav gatavi uzņemties jaunus pienākumus, nav gatavi atskaitīties un atbildēt par jums un jūsu dzīvi.

 Ja jūsu mīlestība ir atklāta, un cilvēks redz jūs, siltumu un prieku izstarojam, un pozitīvi pret jums izturas, tad jūs ar savām kvēlajām jūtām, kuras neslēpjat, spējat izsaukt atbildes mīlestību. Un tādu pašu atklātību. Jūs it kā atbruņojat cilvēku ar to, ka vienkārši viņu mīlat un par to viņam pasakāt. Jūsu partneris zemapziņas līmenī par tādu faktu spriež apmēram tā: atbruņots, atvērts cilvēks, viņam var uzticēties, jo viņš ir atklāts, no viņa nekādas briesmas nedraud. Kad cilvēks jūtas neapdraudēts, viņa būtība izpaužas visā savā skaistumā un labestībā. Pievērsiet uzmanību, cik mīļi daži cilvēki izturas pret maziem bērniem. Jo tie taču nevar nodarīt pāri. Tāpēc mīliet savu izredzēto tā, it kā pēc gada jums būtu jāšķiras – jādodas prom. Īstenojiet visu to, ko bijāt plānojuši izdarīt. Ja jūsu izredzētais ir cēlsirdīgs cilvēks, viņš būs jums no visas sirds pateicīgs par dāvāto laimi – kā minimums.

 Tāpēc tad, kad sākat ietiepties, spītēties, padomājiet: kas jūsos ir stiprāks – lepnums vai mīlestība. Un ja stiprāks ir lepnums, tad – kas tā jums par mazmazītiņu mīlestību? Un kas tā vispār par mīlestību, kuru var izmērīt un dalīt - tās dēļ varu ierobežot savu brīvību, bet lepnumu – ne?

 Mīlestība ir beznosacījuma jūtas. Jūs vai nu mīlat, vai nemīlat. Bet kad mīlat, tad nometiet važas, kuras paši sev esat uzlikuši, un mīliet!

 Mīliet un esiet laimīgi!

Rakstu sagatavoja: Silvija Zobena