Par kvēlo mīlu...

Mīlestība ir kā uguns, tās liesma spēj būt gan maiga un trīsoša kā sveces liesma un karsta, gan sasildoša kā liesma krāsnī, gan arī dedzinoša, postoša kā elles ugunis...

Lai spētu izprast savas jūtas un secināt, kādēļ nevarat vēlēties, lai būtu tā, kā bija kādreiz, vai tā, kā ir citiem, raksturošu plašo emociju gammu, kuru, iespējams, būs jāpiedzīvo. Tā vienmēr var atšķirties no iepriekš pārdzīvotās vai esošās. Tādēļ jūsu jūtas vienmēr būs tikai jūsu, un tās nav pareizas vai nepareizas, tās vienkārši ir atšķirīgas. Cits jautājums - vai jūs apmierina tas, ko izjūt partneris, tomēr, ņemot vērā, ko uzzināsiet, izlasot šo rakstu, viņa emocijas būs labāk izprotamas.

Vispār jau mīlestības veidu ir daudz: mīlestība pret cilvēkiem, mīlestība uz priekšmetiem, mīlestība uz zinātnēm, dabas mīlestība, ēdiena mīlestība un citi. Aristotelis konstatējis sešus mīlestības veidus, bet daži mūsdienu pētnieki pat vairāk.

Senie grieķi uzskatīja, ka ir četri mīlestības pamatveidi: eros, filia, agape, storge.

Eros – tā ir stihiska, sajūsmas pilna iemīlēšanās pielūgsme formā, kas vērsta uz mīlas objektu, tā ir jutekliska, ķermeniska un garīga kaisle.

Platons atklāja izziņas un mīlestības savstarpējo saikni. Viņam mīlestība – nepārtrauktas kustības process, un platoniskais eross ir izziņas eross.

Filia – mīlestība, draudzība vai mīlestība pieķeršanās, kas balstīta uz apzinātu izvēli, filia apzīmē daudz garīgākas un mierīgākas jūtas. Tā ir pieķeršanās visdaudzveidīgākajām “lietām”. Tā ir mīlestība pret vecākiem, mīlestība pret dzimteni, izziņas mīlestība un mīlestība pret cilvēkiem.

Agape ir altruistiska, garīga mīlestība. Tās saturs ir ziedošanās un pašatsacīšanās. Tā ir mīlestība pret citu un cita dēļ. Daudzas reliģijas to sauc par cilvēka laicīgās dzīves augstākajām jūtām.

Storge – ģimenes mīlestība, pieķeršanās, mīlestība starp radiniekiem, mīlestība, kuru izjūt vecāki pret saviem bērniem.

Citi mīlestības veidi:

Ludus – tā ir tā saucamā mīlestība – spēle, kura, pirmkārt, balstās uz seksuālo tieksmi, tā virzīta uz baudas gūšanu un ilgst tik ilgi, kamēr apnīk.

Mania – mīlestība-apsēstība (no gr.v.”mania” –slimīga kaisle) balstās uz kaisli un greizsirdību. Par šo mīlestību mēdza teikt, ka tā ir dievu uzsūtīts neprāts.

Pragma – aprēķinošā mīlestība, kad cilvēks izvēlas sev partneri nevis mīlestības vai sirsnīgas pieķeršanās vadīts, bet ņemot vērā kaut kādu izdevīgumu un personīgās intereses, ērtības.

* * *

Par daudzajiem mūsdienu pētījumiem mīlestības fenomena jomā šeit nerunāsim. Atcerēsimies tikai Ērihu Frommu, kurš ļoti pareizi salīdzināja divas pretējas mīlestības formas: mīlestību, kas atbilst esamības principam (radošā mīlestība) un mīlestību, kas atbilst iegūšanas principam (neradošā mīlestība).

Pirmā “paredz interese un rūpju, izziņas, dvēseliskās atsaucības, jūtu izpausmi un baudu un var būt vērsta pret cilvēku, koku, gleznu, ideju. Tā modina un pastiprina dzīves plašuma sajūtu. Tas ir pašatjaunošanās un sevis bagātināšanas process.”

Otrā, tieši pretēji, nozīmē atņemt savas mīlestības objektam brīvību un to kontrolēt. “Tāda mīlestība nedāvā dzīvi, bet to nomāc, grauj, slāpē un nogalina.”

Un tomēr mīlestība ir arī noslēpums, ko cilvēks nav līdz galam atklājis, jo to nav iespējams atklāt ar prātu, bet – ar sirdi. Mīlestībai jāuzplaukst cilvēka sirdī kā ziedam, kā citas pasaules un esamības parādībai.

http://www.your-life-studio.com