Kad zaudējam enerģiju
Kā tas izpaužas, kā to izjūtam un izskaidrojam?
- - kā slinkumu, prokrastināciju, motivācijas trūkumu. (Piemēram, -„..ļoti gribu uzrakstīt grāmatu, zinu, ka man tas ir svarīgi, bet nezin kāpēc nespēju ķerties pie darba.”);
- - kā atkarību vai uzmācīgas idejas. (Piemēram, „..es iestrēgstu sociālajos tīklos, bet, kad tos bloķēju, atrodu citas interneta vietnes vai arī atkal un atkal pārcilāju galvā dažādas problēmas.”;
- - kā enerģijas zudumu, ko radījis („izsūcis”) kāds cilvēks vai problēma. (Piemēram, „..kad atnāk priekšnieks, nespēju pastrādāt visu dienu – nesaprotu, kāpēc, jo viņš taču it kā nelamājās...”);
- - kā izteiktu novirzīšanos, novēršanos no galvenā. (Piemēram, „..enerģijas ir daudz, taču tā tiek izšķiesta sīkumos, es nespēju koncentrēties, saprast, kas ir galvenais.”)
Galvenā enerģijas zuduma pazīme: enerģijas it kā pietiek, taču jūs regulāri padarāt mazāk kā gribējāt. Reizēm varat paskaidrot, ko darījāt tai vai citā dienā, nedēļā, taču lielākā daļa zaudētā laika paliek mīkla. Daudzi atsaucas uz vāju gribasspēku, vāju motivāciju, uzmanības problēmām un citām psihiskām funkcijām. Citi vaino apkārtesošos „vampīrus”: priekšnieku, kolēģus, problemātiskus klientus, prasīgus bērnus vai māti. Taču patiesībā... Cēloņi jebkurai enerģijas noplūdei – parastas neapzinātas jūtas.
Paskaidrošu. Cilvēkam ir daudz tādu jūtu, kuru esamība no viņa paša ir apslēpta. Šīs neskaidrās, sajaukušās jūtas klaiņopa mūsu zemapziņu, paretam izraudamās ārpusē un norādīdamas uz sevi netiešā veidā. Lielāko daļu savu jūtu mēs neapzināmies, taču tas nenozīmē, ka neapzinātās jūtas mūsu dzīvi neietekmē. Tieši pretēji – ietekmē gan un ļoti stipri.
Starp neapzinātām cilvēka jūtām ir daudz parastu jūtu, tādu, ko cilvēks pārdzīvo daudz biežāk kā citas.Tās rodas nemanāmi visniecīgāko ieganstu dēļ vai pat gandrīz bez jelkāda iemesla. Lūk, tieši tādos pārdzīvojumos zūd mūsu enerģija. Ja mēs iemācītos atpazīt un apzināties kaut dažas no mūsu parastajām jūtām, mēs varētu pamanīt arī enerģētiskos caurumus.
Tālāk iepazīsimies ar dažām „bieži sastopamām parastajām jūtām, kas kļūst par cēloni enerģijas noplūdei.”
Pārestība, aizvainojums
Pārestības, aizvainojuma jūtas mēdz uzskatīt par vāja cilvēka bērnišķīgām, kaunpilnām jūtām. Tieši tāpēc daudzi negrib atzīties, ka bieži pārdzīvo apvainošanos, izjūt pārestību. Patiesībā tā aizvainojuma, pārestības jūtu podziņa reizēm nospiežas katram no mums. Situācijas, kad tas notiek, mēdz būt visdažādākās:
· Lidija smagi pārdzīvoja savas ģimenes nepateicību, ģimenes, kuras labā viņa tik daudz darījusi. Tagad, palīdzot cilvēkiem, Lidija no tā vairs nejūt nekādu enerģētisko pacēlumu: viņa jau iepriekš noskaņojas un pārdzīvo pārestību, ka neviens viņai „pat paldies nepasacīs”;
· Raivo ir bail iepazīties ar meitenēm, jo viņš nevēlas piedzīvot atteikumu. Viņa profilā iepazīšanās portālā ierakstīts: „tās, kas grib vienkārši paņirgāties, lūdzu doties vienu māju tālāk!” Skaidrs, ka šos vārdus izraisījusi pavisam parastā pārestības sajūta. Tā vietā, lai justu enerģijas pieplūdumu jaunas iepazīšanās gaidās, Raivo skar enerģijas kritums.
- Jūsu enerģija aizplūst un izsīkst parastās pārestības jūtās, ja –
- · jums ir paradums domās sevi attaisnot, strīdēties, paskaidrot, pierādīt, atkal un atkal „pārgremot” kādu situāciju;
- · jūs bieži sevi salīdziniet ar citiem un seciniet, ka jūs nenovērtē, ka jums pienākas vairāk, kā ir pašlaik;
- · jūs jau iepriekš dusmojaties uz kādu cilvēku vai kolektīvu, gaidāt no tiem nesapratni, vienaldzību, naidīgumu vai izsmieklu, tāpēc vairāties no saskarsmes.
Kauns
- Arī kaunēšanās ir plaši izplatītas jūtas, kas novada jūsu enerģiju „caurumā”. Ļoti bieži pārestības jūtas savijas ar kauna jūtām un veido simbiozi: visi ir slikti, neviens mani nemīl, un pats es neesmu neko vērts, esmu nožēlojams.
- Piemēram, visa postpadomju kultūra kultivē kaunu. Viņi audzina bērnus kauninot un bieži kaunina cits citu – rupji un izsmalcināti, tieši un netieši. Rezultātā pavisam parastas kauna jūtas caurvij praktiski visas cilvēka esamības sfēras: seksu, visu ar ķermeni saistīto, sasniegumus un radošumu, audzināšanu un ģimeni, veselību, vecumu, attiecības ar naudu, hierarhisko mijiedarbību.
- Patiesībā ikviens saskaras ar situācijām, kurās izjūt šīs elementārās kauna jūtas:
- · mēs sev šķietam kaut kā vai kāda necienīgi, nevajadzīgi, „ne tādi...”;
- · mums ir tieksme jau iepriekš izjust trauksmi, ka kāds konkrēts cilvēks vai grupa uzskatīs jūs par nekompetentu, nepiemērotu un jūs atstums;
- · mēs salīdzinām sevi ar citiem, un šis salīdzinājums nevienā parametrā nav par labu mums.
Daži piemēri:
· Skolā un augstskolā par Andi bieži smējās. Tāpēc viņš slimīgi pārdzīvo jebkuru atstumšanas, atteikuma, atraidījuma varbūtību. Kad uz vēstuli ilgi nav atbildes, Andim sāk šķist, ka viņš nav tāds, kādam vajadzētu būt, un tad uzreiz ieslēdzas kauna jūtas. Tā vietā, lai vienkārši pagaidītu, Andis neapzināti cenšas aizbēgt no kauna, aizmirst par to un prokrastinē(nevēlās domāt). Enerģija aizplūst pa tukšo.
· Lolitai ir kauns par savu ķermeni. Jebkura atsegta apģērba, pludmales, baseina pieminēšana, jebkura situācija, kurā viņa varētu izskatīties ne tā, kā gribētos, automātiski izraisa kauna lēkmi un domas, kurās viņa sevi rāj un šausta. Protams, tādam pašnosodījumam tiek tērēts daudz enerģijas.
Kauna jūtas bieži pavada domas, kurās mēs netaisni apkopojam savas sliktās iezīmes un devalvējam labās:
- „Es/man vienmēr...”
- „Man nekas nekad...”;
- „Es vienkārši esmu neveiksminieks”;
- „Viņi mani slavē, taču nezina, ka patiesībā man nav nekādas vērtības”;
- „Es esmu īsts pakaļa, un tas atceļ visu to labo, ko esmu paveicis un kas man ir ”.
Trauksme
Tas ir visiem ļoti labi saprotams un pazīstams enerģijas noplūdes veids. Nereti to daudz vieglāk konstatēt kā elementāro pārestības sajūtu.
· Marija baidās lidot ar lidmašīnām. Parasti viņa atsakās lidot, bet augustā viņai noteikti jālido uz ASV un atpakaļ. Lai gan šobrīd ir aprīlis, Marija jau sāk uztraukties, un trauksme atņem daudz enerģijas.
· Valdis aizgāja uz analīzēm, kuras var apstiprināt vai neapstiprināt nelāgu diagnozi. Rezultāti būs zināmi pēc septiņām dienām, un Valdis zina, ka visu šo laiku (septiņas dienas) viņš nespēs pilnvērtīgi strādāt.
Taču mēdz būt arī ne tik nepārprotami gadījumi: daži no mums ļoti labi slēpj no sevis trauksmi, padarot to pilnībā neapzinātu. Iespējams, ka jūsu enerģiju aprij tieši parastā trauksme:
· ja jums nepatīk atpūsties, nepatīk pauzes un pārtraukumi, jūs tiecaties visu dienu piepildīt ar lietderīgu darbošanos;
· nez kāpēc jūs nevarat nosēdēt uz vietas,un, lai gan garastāvoklis jums nav pacilāts, jūs kaut kas „velk” pastaigāties, ir grūti koncentrēties.
Trauksmi var „notvert” un savaldīt, ja iemācās pārbaudīt muskuļu sasprindzinājumu. Itin bieži cilvēks ar apslēptu trauksmi sasprindzina un paceļ plecus, sasprindzina muguras muskuļus. Balss tonis paaugstinās, runa paātrinās. Prasme konstatēt un apzināties savu apslēpto trauksmes sajūtu var palīdzēt atrast šo enerģētisko auras „caurumu”.
Aizkaitinājums, kairinājums
Aizkaitinājumu mēs neapzināmies gandrīz nekad. Pat ja cilvēks sāk aptvert, ka enerģijas noplūdes „caurums” aurā meklējams tieši šai sfērā, parasti viņš mēdz sacīt:
- · „Es pārāk daudz rosos, mētājos un saskaldu savu dzīvi sīkumos”;
- · „Man ir tik daudz pienākumu, darba, ka es vienkārši nespēju domāt par kaut ko lielāku”;
- · „Manā dzīvē ir pārāk liels juceklis, vajadzētu visu sakārtot, organizēt”.
Metaforiski šo parastā aizkaitinājuma stāvokli var raksturot kā knišļu mākoni, no kuriem cilvēkam nepārtraukti vajag atgaiņāties. Piemēram, feminisma piekritēji uzskata, ka sievietei ģimenē parasti ir daudz smagāka mentālā nasta kā vīrietim. Tas nozīmē, ka pat tad, ja vīrietis ir gatavs viņai palīdzēt, sievietei vienalga būs jāpatur prātā un jāsasaista kopā visi sīkumi ģimenes dzīves nodrošināšanai (loģistika, bērnu mācības un ārstēšana, lietu un mājas kopšana). Tieši tam, bet ne mājsaimniecības darbu veikšanai tiek tērēta lielākā daļa sievietes enerģijas (bet, kā zināms, sieviete vēl arī strādā ārpus mājas).
Saprotams, ka aizkaitinājums rodas ne tikai sievietēm. Pastāvīgas rosīšanās sajūta, griešanās kā karuselī, vāveres ritenī, ķepurošanās kā mušai zirnekļa tīklā, neērtība un nebrīvība, ar ko nākas samierināties dzīvē – tas arī ir parastais aizkaitinājums. Aizkaitinājums pats par sevi ir jūtas, kas nesasniedz dusmas, niknumu; tas rodas tad, kad jūtaties neērti, izjūtat diskomfortu, frustrāciju un nespējat atbrīvoties no to cēloņa.
Šim vienkāršajam aizkaitinājumam ir arī ļoti vienkāršas iedarbināšanas „pogas”, sevišķi tad, ja enerģijas principā nav nemaz tik daudz. Reizēm aizkaitinājums var ieslēgties, bet enerģija – krist, pazemināties vienkārši tādēļ, ka ziemā vajag ģērbties siltāk un nēsāt daudz smagāku apģērbu.
„Princesei uz zirņa” aizkaitinājumu radīs sīkumi, bet šai pašā auras „caurumā” var aizplūst arī ārkārtīgi aizņemta darbarūķa enerģija.
Bezpalīdzība jeb pūķis blakām
Šīs izjūtas jums būs labi pazīstamas, ja jums līdzās ir cilvēks vai cilvēku grupa, kas „izsūc” no jums enerģiju. Piemēram, tas var būt priekšnieks, kurš nemanāmi noniecina jūsu darba augļus. Tas var būt arī pāris kolēģu, kas smejas par jums aiz muguras. Vai arī kāda gados vecāka radiniece, kas ar vienu tālruņa zvanu var sabojāt garastāvokli.
Patiesībā ne jau viņi sūc jūsu enerģiju. Enerģija aizplūst jūtās, kuras jūs pārņem saskarsmē ar šiem ļaudīm. Kā reiz jau rakstīju: „..enerģētiskie vampīri eksistē, bet ir arī pūķi”. Par pūķiem es saucu cilvēkus, ar kuriem jums gandrīz vienmēr ir grūti. Parasti saskarsmē ar pūķi jūs visu laiku novēršaties, aizgriežaties, lai viņš jūs neapdedzinātu vai neaprītu.
Pūķi ir dažādi: dusmīgi, visu nopeloši, pasīvi agresīvi (tāds pūķis var iznīcinoši klusēt trīs dienas no vietas, bet jūs tai laikā veltīgi pūlaties ar viņu kontaktēties) un vēl citādāki. Pūķis vienmēr izraisa intensīvas jūtas: dusmas, satraukumu un rezultātā – bezpalīdzību, jo no viņa nav kur glābties, un viņš jūs iztukšo pamatīgi. Tādās jūtās kā milzu caurumā arī aizplūst jūsu enerģija.
Alkas pēc ātra atalgojuma
Precīzi izsakoties, alkas pēc ātra atalgojuma nav jūtas, taču es tās iekļāvu enerģijas noplūdes caurumu sarakstā tāpēc, ka tās visātrāk konstatē tie, kas žēlojas par slinkumu un prokrastināciju (atlikšana uz vēlāku laiku).
Mehānisms vienkāršs. Mūsu smadzenēm nepieciešams izjust regulāru gandarījumu, apmierinājumu par padarīto. Taču tad, kad jums ir sarežģīts darbs, apmierinājuma, gandarījuma sajūta uz ilgu laiku tiek atlikta. Turklāt ja jums piedevām ir daudz vēl citu parasto jūtu, kas rada diskomfortu, situācija kļūst kritiska, un prāts sāk meklēt parastus ātrus veidus, kā saņemt vajadzīgās vielas. Par tādiem ātriem veidiem kļūst: ēdiens (it īpaši salds), tēja un kafija, alkohols, samērā vienkārša satura informācijas saņemšana un apstrāde (sociālie tīkli, video, seriāli).
Tieši tādā veidā rodas un pieņemas spēkā atkarības un dažādas uzmācības, pirmkārt tā ir atkarība no gadžetiem. Prāts vienkārši nespēj izvēlēties „daudz sarežģītāku ēdienu”, jo tam nepieciešams ātrs apmierinājums, kam nevajag patērēt enerģiju. Pakāpeniski tas pierod iztikt bez sarežģītiem apmierinājuma gūšanas veidiem, allaž priekšroku dodot dofamīna „pogām” (pieminot dofamīnu, es stipri vienkāršoju, jo mans mērķis nav izsmeļoši skaidrot notiekošā neirofizioloģisko mehānismu).
Ja runa nav par seksu,bet par darbu un atpūtu, sanāk, ka parasto „energoietilpīgo” jūtu pārbagātība noved pie tā, ka mūsu smadzenēm trūkst enerģijas sarežģītas darbošanās veida izvēlei un ilga atalgojuma gaidīšanai. Atalgojumam, balvai, apmierinājumam jābūt tūlītējam, pretējā gadījumā mēs sākam izjust frustrāciju, mūsu auras „caurumi” atveras un enerģija izgaist vēl straujāk.