Neveiksmes cēlonis...

 Dzīvē bieži mēdzam novelt neveiksmes celoņus uz citiem cilvēkiem. Vai arī likt cerības, ka nevar būt, ka neizdošanās celoņi, ir pavisam vienkārši.

 Sāksim ar to kā mēs sasveicināmies:”Čau, sveiki!” It kā nekā slikta tajā nav, tomēr zināma vienaldzība ir jūtama. Cilvēkiem rodās priekštats, kas tur īpašs, esam sveicinājuši!

 Sakot: “Labdien, labrīt, labvakar!”Dievs, palīdz darbos!’’ “Ar dievpalīgu!” Sadzirdam laba vēlējumu un vai pievēršam, vai nē tam  uzmanību, fakts, ka tāds ir jau noticis un labdabīgais vēlējums ir saņemts.

 Tāpat arī  ir ar atbildi. Bet kur tad ir apslēpts  neveiksmes sākumcēliens? It kā nav nekādas saistības.

 Saistība ir, kad sasveicināmies, tās ir pirmās veltītās skaņas, no jums, ar ko saskarās otra cilvēka aura, biolauks un tā rezultātā, tas vai nu noslēdzās vai atveras.

 Tāpēc, lai vai kāds ir abu pušu emocionālais stāvoklis, ir jānovēl labdabīgs sveiciens un arī jāatsveicinās, it kā aizverot savu  auru. Noslēgt auru ir tikpat svarīgi kā to atvērt, jo, ja vairs nevēlēsaties sazināties, tas līdzēs nepiesaistīt cita domas, vēlmes un vajadzības. “Uz redzi”vai “Pagaidām” neko savā vārdu būtībā neietver. “Uzredzēšanos!” vai “ Visu labu!” jau signalizē par pieklājīgu auras aizvēršanu. Protams katrs var izvēlēties, brīvi kā viņam patīk otru sveicināt, būtiski ir tā doma, ko caur šo sveicienu nododat otram. Visiem ir zināms, ka mūsos vibrē enerģija un atbildība, par to vibrāciju ir katra cilvēka personas enerģijas centri. Iespējams , ka kāds vēl nezin, ka katram enerģijas centram( čakrai) atbilst arī tikai viņai domāta mūzikas nots, vibrācija. Tāpēc daudz dažādu tautu izmanto īpašus instrumentus, lai noskaņotos labestībai, līdzsvarotos, kas ir viens no dzīves lielākiem iekšējā spēka avotiem.