Mīlestība, galējības, pieradums...

Katram cilvēkam piedzimstot un augot, vēlākā laika gaitā atklājas dažādi talanti, arī mīlestība ir  talants ar kuru tiek apdāvināti nebūt visi no mums, dažiem tas nepiemīt nemaz.

"Viens bērnībā ir maigs, un iejūtīgs, cits - vēss un atturīgs; tas - spēj iemīlēt, un pieņemt vairākus uzreiz, bet cits pieņem tikai vienu, un cīnās par tā uzmanību visiem spēkiem, vēl kāds nemīl nevienu, un citiem arī neļauj..."

Visi mēs mīlam savādāk, bet kapēc?

Spēja mīlēt mums ir ielikta jau bērnībā, lielākotiess šo talantu mēs mantojam no mātes jau pirmajos brīžos pēc piedzimšanas. Ja māte mūsu pirmajos dzīves mēnešos, gados ir blakus, ļauj baudīt viņas balsi, glāstus, siltumu, neizvairās ņemt uz rokām, upurē sevi, savus sapņus/plānus mūsu labsajūtai, tas viss transformējās atpakaļ uz bērnu kā mīlestība, un viņam nav grūti vēlākā laika gaitā sniegt to savam partnerim, savam bērnam jo ir to pārmantojis no mātes. Tomēr ja māte savu bērnu nemitīgi uztic svešiem, izvairās ar viņu runāt, pati neuzņemas atbildību par viņa ik dienu, arī visa šī informācija transformējās uz bērna nākotni, un izaugot  viņš nemaz nezin kas ir mīlestība, un kā to izpaust, līdz ar to ir grūti nodibināt tuvas attiecības ar otru pusi.

Tomēr gadi iet, mēs kļūstam pieauguši, un spējam lēmumus pieņemt paši, arī izvērtēt situācijas kurās nonākam. To kā cilvēks mīl ir atkarīgs arī no viņa personīgās izaugsmes, no viņa emocionālās, un garīgās kūltūras. Ne vienmēr tas ir atkarīgs no vecuma, kaut gan kā likums, emocionālā gudrībā nāk tikai ar gadiem. Gadījumā ja cilvēks nevēlas "augt" iekšēji, un garīgi ir nocietinājies, vai nav īpaši ieinteresēts ko mainīt sevī, parasti nemitīgi nonāk diva veida galējībās, un nekad nespēj sniegt partnerim drošību, un atbalstu. Ja attiecības ir izveidojušās -

pirmā no galējībām : viņš iemīlēt nespēj nemaz, mīlestībai netic, un nemitīgi ironizē par šo tēmu: " Mīlestība? - Liecieties mierā, tas viss ir iedomas!" Otrā no galējībām: prāta aptumsums, nemitīga intrigas uzturēšana attiecībās ar neparedzamām beigām.

Jo cilvēks dvēselē kļūst viedāks, pieredzējušāks dzīvē, tad uz vārdu  mīlestība, viņam izstrādājas uzmanīgāka attieksme, iespējams pat nemierīgs noliegums, ja attiecības jau ir ilgstošas, kas ir radījušas savstarpēju pieradumu, bet kurš ienes tajās mierīgāku gaitu, un stabilākus lēmumus, līdz ar to abiem partneriem ir vieglāk, drošāk būt blakus vienam otram.